Fototerapijas ietvaros kā katalizātors psihoterapeitiskai komunikācijai tiek izmantoti terapijas procesā iesaistīto klientu momentuzņēmumi un ģimenes fotogrāfijas – jūtas, atmiņas, domas un informācija ko tās atklāj.
Personīgo momentuzņēmumu un ģimenes fotogrāfiju slēptā dzīve
Katrs momentuzņēmums, ko cilvēks uzņem vai glabā, ir kā pašportrets – sava veida “atmiņu spogulis” no īpašiem brīžiem un līdzcilvēkiem, kuri ir pietiekoši nozīmīgi, lai tos “iesaldētu laikā” uz mūžiem. Šo fotogrāfiju kopums atspoguļo cilvēka dzīves stāstus, kļūstot par vizuālu nospiedumu tam, kur cilvēki ir bijuši (emocionāli, kā arī fiziski) un varbūt arī signalizējot to, uz kurieni viņi virzās. Pat reakcija uz pastkartēm, fotogrāfijām žurnālos un bildēm, kuras ir uzņēmuši sveši cilvēki var izgaismot personas iekšējo dzīvi un tās noslēpumus.
Šo fotogrāfiju īstā nozīme ir ne tik daudz to vizuālajos elementos, bet domās un emocijās, kuras tās izraisa. Skatoties uz momentuzņēmumiem cilvēki spontāni piedēvē noteiktu nozīmi tam, kas ir atspoguļots fotogrāfijā un tā var, un var arī nebūt tā pati nozīme, kādu tai sākotnēji paredzēja fotogrāfs.
Ņemot vērā to, ka cilvēku uztvere un unikālā dzīves pieredze automātiski ierāmē un definē redzēto, fotogrāfijas nozīme (un tās emocionālā ziņa) ir saistīta ar fotogrāfijas aplūkotāju. Tādējādi, ja tiek uzdodoti pareizi jautājumi, cilvēku reakcija uz fotogrāfijām var atklāt par viņiem ļoti daudz.
Kā terapeiti izmanto fotogrāfijas palīdzot cilvēkiem atveseļoties
Lielākā daļa cilvēku glabā fotogrāfijas nemaz neaizdomājoties par to kādēļ viņi to dara. Ņemot vērā to, ka cilvēki fotogrāfijās iemūžina svarīgus dzīves mirkļus, personīgi momentuzņēmumi, līdzās psihoterapijas jautājumiem, kurus tie izgaismo, var kalpot kā dabiski tilti, lai piekļūtu, izzinātu un komunicētu sajūtas un atmiņas (tajā skaitā visdziļāk glabātās vai visilgāk aizmirstās). Psihoterapeiti bieži vien atklāj to, ka fotogrāfijas darbojas kā taustāmi simboliski veidojumi un metaforiskas saiknes objekti, kas piedāvā iekšēju skatījumu veidā, kādā vārdi paši par sevi nevar to izdarīt – paskaidrot vai aprakstīt.
Fototerapijas metodēs (tehnikās) apmācītu terapeitu vadībā klienti izpēta personīgo momentuzņēmumu un ģimenes albūmu nozīmi no emocionālā, kā arī papildus no vizuālā viedokļa. Šāda informācija ir paslēpta (latenta) visās klientu personīgajās fotogrāfijās, bet izmantojot šo informāciju, lai paātrinātu un fokusētos uz terapeitiska rakstura dialogu, parasti izveidojas daudz tiešāka un mazāk cenzēta saikne ar zemapziņu.
Fototerapijas sesiju ietvaros fotogrāfijas netiek izmantotas, lai tikai pasīvi par tām reflektētu. Fotogrāfijas tiek arī aktīvi veidotas tām pozējot, runājot ar tām, klausoties tajās, rekonstruējot tās, pārskatot tās, lai ilustrētu jaunus stāstus. Tās tiek atlasītas, atkārtoti iztēlotas no atmiņas vai iztēles, integrētas mākslas terapijā vai pat izkārtotas animētā dialogā ar citām fotogrāfijām.
Kādas metodes tiek izmantotas Fototerapijā?
Fotografēšana vai fotogrāfiju paņemšana līdzi uz terapijas sesiju ir tikai sākums. Brīdī, kad fotogrāfija ir apskatīta, nākamais solis ir aktivizēt visas pārdomas, ko fotogrāfija rada (ielūkoties tās vizuālajos signālos, uzsākot ar to dialogu, uzdodot tai jautājumus, pārdomāt kāda ietekme būtu iedomātām izmaiņām tajā un dažādu skatu punktu esamībai, utt.). Uzņemta fotogrāfija fotogrāfam parasti ir gala rezultāts, bet Fototerapijas vajadzībām tas ir tikai sākums…
Psihoterapeita primārā loma ir iedrošināt un atbalstīt klienta personīgos atklājumus, kas rodas pārdomājot un mijiedarbojoties ar saviem ikdienišķajiem un ģimenes momentuzņēmumiem, kuri tiek apskatīti, uzņemti un kolekcionēti (tajā skaitā pastkartes, žurnālu bildes un apsveikumu kartiņas); momentuzņēmumiem, kurus klienti atceras, paši aktīvi veido vai pat iztēlojas. Šī iemesla dēļ katra no piecām Fototerapijas tehnikām ir saistīta ar vienu no sekojošiem fotogrāfiju veidiem. Šīs metodes tiek bieži pielietotas dažādās kombinācijās vienai ar otru, kā arī kopā ar citām mākslas terapijas vai radošo terapiju metodēm:
- Fotogrāfijas, kuras ir uzņēmis vai radījis klients (lietojot fotokameru vai “paņemot” (piesavinoties) citu cilvēku uzņemtos/veidotos attēlus, savācot “atrastas” žurnālu fotogrāfijas, pastkartes, internetā atrastas bildes, digitāli manipulētus uzņēmumus, u.c.)
- Fotogrāfijas ar klientu, kuras ir uzņēmuši citi cilvēki (klientam pozējot vai neapzinoties, ka tiek uzņemta spontāna fotogrāfija)
- Pašportreti vai jebkādas citas fotogrāfijas ar sevi, kuras klients ir uzņēmis pats, burtiski vai metaforiski (jebkurā gadījumā fotogrāfijas pār kuru radīšanu un visiem bildes aspektiem klientam ir bijusi pilna kontrole)
- Ģimenes albūmi un citas biogrāfiska rakstura foto kolekcijas (var būt bioloģiskās vai arī izvēlētas ģimenes albūmi; fotogrāfijas formāli sakārtotas albūmos vai arī “brīvi” izkārtotas, veidojot noteiktus “stāstus” pie sienas, uz ledusskapja durvīm, glabātas makā, uz datora ekrāna vai ģimenes Interneta mājas lapā) un visbeidzot…
- Fotoprojekcijas, kas ļauj izmantot (fenomenoloģisku) faktu, ka jebkuras fotogrāfijas nozīme tiek noteikta brīdī, kad tā tiek apskatīta. Jebkāda veida fotogrāfijas apskates brīdī veidojas uztvere un reakcija, kas tiek projecēta no personas iekšējās realitātes kartes, nosakot jēgu tam kas tiek redzēts. Tādējādi šī metode nav saistīta ar noteiktu fotogrāfiju, bet gan ar mazāk tveramo – savstarpējo saikni starp fotogrāfiju un personu, kas to apskata vai uzņem. Tā ir platforma, kas ļauj katrai personai formēt savu unikālo reakciju uz to, kas tiek redzēts.
Fototerapija – plašāks skatījums
Kā tas ir skairots grāmatā “Fototerapijas metodes – pētot personīgo momentuzņēmumu un ģimenes albūmu noslēpumus”, Fotoretapija ir vislabāk skaidrojama kā uz fotogrāfijām bāzēta, stavstarpēji saistītu terapijas metožu sistēma. To pielieto apmācīti garīgās veselības profesionāļi kā daļu no terapeitiskās prakses, palīdzot klientiem apzināties un kognitīvi reintegrēt foto apskates laikā veidotās atziņas un tādējādi ļaujot klientiem labāk saprast un uzlabot viņu dzīvi.
Apskatītās metodes nav līdzīgas “Terapeitiskajai fotogrāfēšanai” (dažkārt arī kļūdaini sauktai “Fototerapija”, it īpaši Apvienotajā Karalistē), jo Terapeitiskā fotografēšana ir paša cilvēka veiktas aktivitātes ārpus formālā terapijas konteksta. Terapeitisko fotografēšanu cilvēki izmanto personīgo māksliniecisko izpausmju un pašatklāsmes vajadzībām, bet Fototerapiju pielieto terapeiti, lai palīdzētu cilvēkiem (saviem klientiem) risināt viņu problēmas. Ja uz fotografēšanu bāzēta pašatklāsme (fotografēšana kā terapija) bieži vien ir “terapeitiska” pati par sevi, it īpaši izmantojot foto kameru kā personīgo vai sociālo izmaiņu starpnieku, tā nav šādas pieredzes aktivizēšana un apstrāde apmācīta terapijas speciālista vadībā un uzraudzībā (fotografēšanas terapija).
Ņemot vērā to, ka Fototerapija tiek izmantota kā savstarpēji saistītu elastīgu metožu kopums, nevis kā strikti noteiktas direktīvas, kas ir saistītas ar noteiktu teorētisku modalitāti vai terapeitisku paradigmu, Fototerapiju var pielietot jebkurš apmācīts psihologs vai psihoterapeits, neskatoties uz viņa konceptuālo orientāciju psihoterapijā vai ierasto profesionālo pieeju. Šī ir viena no daudzajām Fototerapijas līdzībām ar Mākslas terapiju, lai arī kopumā tās ir atšķirīgas. Tas ir iemesls kādēļ šo terapiju var tik veiksmīgi pielietot dažādi garīgās veselības profesionāļi, kas, līdzīgi kā ar Mākslas terapiju, nav tajā speciāli apmācīti.
Ņemot vērā to, ka Fototerapija ir vairāk saistīta ar fotogrāfēšanu kā komunikāciju, bet mazāk ar fotogrfēšanu ka mākslu, efektīvai šo metožu pielietošanai terapijā nav nepieciešama pieredze ar fotokameras izmantošanu vai foto mākslu.
Visbeidzot, ņemot vērā to, ka Fototerapija ļauj cilvēkiem mijiedarboties ar viņu pašu unikālajiem vizuālajiem realitātes veidojumiem (izprotot fotografēšanu vairak kā aktivizējošu darbības vārdu, nevis pasīvu/reflektējošu lietvārdu), šīs metodes var būt īpaši veiksmīgas terapijā ar cilvēkiem kuriem mutiska komunikācija ir fiziski vai garīgi ierobežota, cilvēkiem, kuri ir sociāli un kultūras vidē atstumti, vai neatbilstoši tulko dzīves situācijas, neverbālo žestu/zīmju izpratnes trūkuma dēļ.
Šī iemesla dēļ Fototerapija var būt īpaši noderīga un ir parasti ļoti iedrošinoša to pielietojot terapijā ar cilvēkiem, kuri ir no multikulturālas vides, kuriem ir dzimuma identitātes problēmas, kuriem ir fiziskas un garīgas īpašās vajadzības un cilvēkiem kuri risina līdzvērtīgi sarežģītas problēmas. Fototerapija var būt noderīga arī kominikācijas un konfliktu risināšanas apmācībās, laulību šķiršanas mediācijas sesijās un citās saistītās jomās.
Laikā, kad sabiedība arvien ērtāk jūtas izmantojot elektroniskās tehnoloģijas un digitālos attēlus, fotogrāfiju izmantošana terapijā sniedz jaunas un aizraujošas iespējas, piemērām, palīdzot cilvēkiem, kuriem ir skaneri vai ģimenes Internetā mājas lapas vai arī kuri var piedalīties terapijā ar Interneta starpniecību.
• Lūdzu iepazīstieties ar šo Interneta lapu talāk, lai uzzinātu kā Fototerapija var palīdzēt cilvēkiem iegūt labāku “bildi” par savu dzīvi, kas ir daudz vērtīgāka par tūkstots vārdiem!
Jūs esiet laipni aicināti sazināties ar Fototerapijas Centru, uzdodot mums jautājumus, pieprasot vairāk vispārīgas informācijas vai informāciju par apmācības iespējām. Rekomendējiet mums publikācijas, sniedziet komentārus par grāmatu “Fototerapijas metodes – pētot personīgo momentuzņēmumu un ģimenes albūmu noslēpumus” (ISBN#0-9685619-0-X), pievienojiet ziņas vai piedavājumus sazināties, rekomendējiet Interneta saites, dalieties ar saviem foto stāstiem, sūtiet šai mājas lapai vai arī interaktīvajai “Diskusiju grupai” jebkāda veida viedokļus (Interneta saite uz diskusiju grupu ir atrodama šīs mājas lapas kreisajā pusē, tuvu lapas apakšai). Tur Jūs atradīsies arī Interneta saiti uz ļoti aktīvu Facebook Fototerapijas, Terapeitiskās fotogrāfijas, Foto mākslas terapijas un Video terapijas grupu.
Paldies un es būšu priecīga ar Jums sazināties (lūdzu angļu valodā!)
Judy Weiser, Direktore, Fototerapijas centrs, Vankūvera, Kanāda
*Translated by Jānis Polis
PhotoTherapy & Therapeutic Photography Techniques 